http://www.since.lv

Ievads.

Paskatīsimies apkārt. Tas, ko mēs redzam, ko dzirdam, kam pieskaramies, ko jūtam – veido pasauli mums apkārt. Mēs redzam dažādus objektus, cilvēkus, dabas elementus. Laikam, katrs no mums vismaz vienu reizi mūžā ir aizdomājies par to, kā šī pasaule ap mums ir radusies un kā radās cilveks. Ir pazīstamas daudzas teorijas par pasaules rašanos un uzbūvi. Es vēlos tuvāk apskatīt tieši filosofiskos priekšstatus par pasaules uzbūvi un rašanos.

Indijas filosofija netiecas rast iespēju cilvēka un pasaules racionāli analītiskajam skaidrojumam. Pasaules apguves un interpretācijas formas, kuras izkopj Austrumu kultūra, liecina par savdabīgu tuvību dabai, intuitīvu redzējumu, vēlmi iejusties universākās pasaules norisēs, t. i., liecina par iezīmēm, kurām līdzīgas var konstatētarhaiskā cilvēka apziņā. Šīs pamatievirzes padara Austrumu „gudrības meklējumus” ļoti atšķirīgus no grieķu filosofijas, Rietumu racionalitātes, kas daudzos gadījumos cenšas nevis vienot cilvēku ar pasauli, bet gan gluži otrādi – nostatīt viņu pasaulei pāri, padarīt par pasaules pretstatu. Jāņem arī vērā Austrumu filosofiskās domas principiālā saistība ar releģiju, literaūru, mākslu.

Ķīnā, tāpat kā Rietumos, filosofiskā doma  laika gaitā izaugusi no mīta, taču ceļš, kuru iet ķīniešu domātāji, ir visai atšķirīgs no grieķiskā „ gudrības mīlestības” ceļa. Ķīnas kultūrā un filosofijā veidojas savdabīga tēlainā domāšana, kas sevī apvieno mitoloģiskajai apziņai raksturīgo pasaules redzējumu ar spējām iedziļināties cilvēciskās esamības problēmās. Senās Ķīnas filosofijas izpratnē visa esošā avots ir Debesis, jeb Neesamība, kas no sevis ļauj izaugt diviem pretējiem spēkiem – iņ un jan. To savstarpējā iedarbībā realizējas pasaules process. Šie pretspēki pieder visam, iņ un jan darbojas viens otrā un tādējādi rada iekšējo kustības avotu. Tieši tādēļ ķīniešu filosofijai nav aktuāls Rietumu domātājiem svarīgais jautājums par pirmradītāju un pirmkustinātāju- Dievu. Kustība sakņojas mūžīgā Debesu – Neesamības – pulsācijā, iņ un jan savstarpējā mijiedarbībā un maiņā. Iņ un jan nav atdalāmi viens no otra, tie, veidojot jaunu situāciju, neiznīcina viens otru.

Sengrieķu filosofija laika gāitā izaug no mīta pasaules, veidojoties jaunām, nebijušām domāšanas un pasaules apguves formām. Filosofija tiecas tuvoties patiesībai savā īpašā veidā – tā vēlas pasauli skaidrot, meklējot skaidrojumam pamatojumu.

Jēdziens „ viduslaiku filosofija’’ attiecināms uz noteiktu kristietiskās kultūras attīstību vēsturē. Tieši šajā periodā rodas un pastāv garīguma formas, kas to padara atšķirīgu no citiem laikmetiem. Atšķirībā no antīkās filosofijas kosmoloģiskā pasaules redzējuma viduslaiku kristietiskā pasaules izpratne ir teocentriska, t. i., par augstāko realitāti, no kuras atkarīgs viss pārējais, tiek uzskatīts Dievs. Viena no kristietiskās filosofijas pamatatziņām ir kreacionisma jeb radīšanas ideja. Radīšana ir Dieva brīvas gribas akts, kura rezultātā no nekā top pasaule.

Renesanses filosofiskā  doma veidojas kā opozīcija viduslaiku sholastikai. Tas nenozīmē, ka pilnībā tiktu  sarautas jebkuras saiknes ar universālajām cilvēcības formām, kas kristietiskās kultūras ietvaros bija izveidojušās  viduslaikos.

Indijas filosofija.

Indija reliģiski filosofiskās domas izcelsme saistās ar vēdām (sk. pielikumu, 4. attēlu) – tekstiem, kuriem indieši piedevē svēto rakstu nozīmi. Pēc viņu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīgā, nemainīgā gudrība. Indijas garīgās pasaules tapšana un tās pamatelementi vispilnīgāk atklājas Rigvēdā(sk. pielikumu5. attēlu). Tā sniedz spilgtas liecības par indiešu pasaules skatījuma īpatnībām pārejas periodā no mitoloģiskās apziņas uz reliģisku un filosofisku cilvēka un pasaules interpretāciju. Rigvēda vēstī par dažādiem dieviem un dievu grupām, atklājot senā indieša pasaules izpratni. Vēdās iedzīvināti arī šim laikam raksturīgie kosmoloģiskie priekšstati, t. i., atziņas par Visuma uzbūvi un pasaules rašanos. Visums savā sākotnējā stāvoklī vēdas skatījumā līdzinās grandiozam kosmiskam atvaram. Tukšums, tumsa, kuru klāj tumsa – neesamība. Šajos tēlos iezīmējas viens no senās Indijas filosofiskās domas pamatprincipiem- atziņa par tukšumu, neesamību kā visa esošā avotu. Šis tukšums nav neauglīgs, nāvējošs tukšums. Gluži pretēji – ”Tukšumā bija iesēgts tas, kas radās”. Dziedājumā par Purušu stāstīts, ka sākumā izplatījumu piepildījusi viea būtne Puruša- tīkstošgalvaina, tūkstoškājaina. Pēc tam pasaulē nāk Dievi. Dieviem upurējot šo būtni, radusies visa reālā pasaule- cilvēki, pasaules daļas, sabiedrība ar tajā pastāvošo dalījumu varnās un kastās. Tātad visa esošā pamatā ir vienots pirmssākums. Pasaules radīšana būtībā tiek izprasta kā sakārtošana. Laika gaitā sakārtošanas, kārtības uzturēšanas princips kļūst par vienu no Indijas kultūras arhetipiskajām formām. To izteic termins „rita”- ritums, norise, kas visām lietām un procesiem liek pakļauties noteiktai kārtībai. Laika gaitā ritu – Visuma kārtību – sāk identificēt ar satju- godīgumu, patiesīgumu kā pasaules kārtības pamatu.

Rigvēdas desmitajā ciklā sāk iezīmēties viens no indiešu filosofiskās domas pamatprincipiem – atziņa par tukšumu, neesamību kā visa esošā avotu. Rigvēda šo tukšumu identificē ar „Vienu”, ko nevar raksturot ne kā esošu, bet kas atrodas visa esošā pamatā.

Attīstoties reliģiski filosofiskajai domai, konkrēto dievu tēli it kā atkāpjas otrajā plānā, dodot vietu pārdomām par visa esošā avotu. Centieni aptvert šo avotu – vienoto – kļūst par Indijas filosofijas pamatmotīvu.

Džainisms. Džainismam kā filosofiskai mācībai un reliģiskai kustībai raksturīgs stingrs askētisms. Pēc džainistu domām, pasaule un to un to veidojošie garīgie un matereālie elementi ir mūžīgi. Atšķirībā no brahmanisma filosofijas, kas tiecas rast pasaules vienības dziļāko avotu, džainisms uzsver reālās pasaules daudzveidīgumu. Visuma daudzveidību džainisms izskaidro ar pieciem savstarpēji saistītiem darbīgiem nosacījumiem: laiku, dabu, nepieciešamību, aktivitāti (karmu) un un vēlēšanos būt un darboties. Tā kā pasaule un tajā pastāvošo lietu un parādību kopums džainu izpratnē ir īstens, likumsakarīgi zūd nepieciešamība runāt par maiju. Toties svarīga loma ir citai tradicionālajā Indijas filosofijā sastopamai kategorijai – karmai.

Budisms. Budisti nejautā par visa esošā pirmssākumu Rietumu cilvēka izpratnē, taču redzamu vietu viņu filosofijā ieņem mācība par neesamību kā visa esošā pirmavotu.

Ķīnas filosofija.

Ķīniešu filosofijai Dievs- pirmkustinātājs- nav nepieciešams. Kustība saskaņojas mūžīgā Debesu – absolūta – pulsācijā, iņ un jan savstarpējā mijiedarbībā un maiņā. Šo mūžīgo pretējo pušu vienību, pāreju vienai otrā ķīnieši grafiski attēlo kā aplī ietvertas izliektas puses. Attēlā jaušams dinamisams. Mācība par iņ un jan gūst jaunas nianses saistībā at Taidzi jeb Lielās Robežas teoriju. Lielā robeža caurstrāvo pasauli un tās norises, tā noteic ikvienas lietas un parāsdības saistību bezgalīgajā Visumā. Šāda nozīme Taidzi  ir tas pats, kas Debesis vai Nekas. Lielā Robeža ir pirmavots, mūžīgais pirmsākums. Tā potenciāli ietver sevī tēlus, kas, iznirstot redzamajā pasaulē, gūst noteiktu formu. Lielajā Robežā dzimst tumsa un gaisma, in un jan, miers un kustība, tā nosaka arī kustības amplitūdu- kustība pakļaujas vienojošam ritmam, formveidojošam principam. Pārmaiņas realizējas iņ un jan  viezībā, kas, Lielās Robežas likuma regulēta, kļūst par visuma pulsu. Ķīnieša filosofa redzējumā pasaule līdzinās dzīvam, elpojošam organismam. Elpa ir pakļauta ritmam, noteiktā ritmā pulsē un mainās pasaule, ikviena lieta un parādība. Nav nekā tāda, kas sevī nesaturētu iņ un jan. Kādā brīdī viens vai otrs elements var gūt pārsvaru, taču Lielās Robežas likums visam liek atgriezties mēra ietvaros.

Daoisms. Daoisms, turpinot Ķīnas kultūras tradīciju, izkopj specifiskas zināšanu ieguves un rīcības formas: atvērtību pasaulei, spēju iejusties situācijā un radošu spontanitāti.

Laodzi interpretācijā dao ir tukšums, neesamība;tam piemīt forma, taču tas visu glabā sevī. Viss rodas no vienotā, dzīvā un pulsējošā tukšuma – dao.

Rietumu Dievs pasauli rada. Stāvoklis pirms radīšanas akta ir absolūts tukšums, nekas, kuru atdzīvina, piepilda dievišķā griba. Atšķirībā no tā daoistu tukšums ir dzīvības pārpilns, tajā mīt tēli, strāvo „dzīvības spēks”. Dzīvības spēks – dzin – ļauj visam izaugt no sevis. Cilvēks nedrīkst izjaukt pasaulē pastāvošo dabisko kārtību un ritmu, viņam ir jāievēro „ceļš”. Neiejaukšanās nav bezdarbība, bet gan īpaša psihofizioloģiska stāvokļa meklējumi, kas ļautu pasaulei pašai atklāties, runāt cilvēkā.

Antīkā filosofija.

Sengrieķu filosofija. Hēsioda(sk. pielikumu, 9. attēlu) „Teogonijā”(sk. pielikumu, 6. attēlu) rodama sākotne pasaules skaidrojumam, liekot pamatā vienotu principu. Dievu tēli viņa kosmogonijā (uzskatos par pasaules izcelsmi) sāk izteikt nemitoloģiskas idejas. Ir jaušama abstraktas domas klātbūtne – pirmo reizi sistemātiskā veidā vēstīts par dievu un pasaules rašanos. Tieksme pēc skaidrības, centieni pasauli saprast un darīt to saprotamu citiem iezīmē sākotni domas virzībai un filosofijai.

Filosofs Anaksimandrs(sk. pielikumu, 7. attēls) par visa esošā pirmsākumu uzskata apeironu – neierobežoto, nenoteikto. Anaksimandrs rada arī savdabīgu evolūcijas mācību, kurā mitoloģiskā valodā izteikta doma par likumsakarīgu lietu un parādību attīstību un miju. Anaksimandrs pirmais attiecina vārdu „kossmos” (sakārtotība, skaistais) uz Visumu, kas, pēc viņa domām, iemieso sevī harmonijas un kārtības principu. Anaksimandrs līdzīgi Talēsam, par pamatu pieņem noteiktu vielu – ēteri vai gaisu, kam piedēvē dievišķas iezīmes. visas pasaulē sastopamās lietas rodas sabiezējot gaisam.

Hērakleits un Pramenīds. Hērakleits(sk. pielikumu, 13. attēls) ir viens no pirmajiem domātājiem Eiropas kultūras vēsturē, kas aplūko pasauli un cilvēku filosofiskā skatījumā. Centrālais mītiski simboliskais tēls ir uguns. To var interpretēt kā kosmiskā ugunīgā logosa likteni. Hērakleits aplūko pasauli kustībā un maiņā kā mūžīgu pretstatu vienību un cīņu. Taču redzemā pasaule, arī kustība pēc Hērakleita domām, ir tikai vesaluma viena puse – mūžīgajā lietu plūdumā filosofs tiecas rast pastāvīgā mieru, neredzamā harmoniju, ritmu, pasaules likumu, dievišķo logosu: to, kas ir maiņas un kustības pamatā.

Pramenīda(sk. pielikumu, 10. attēls) filosofiskā doma iezīmē pretpolu Hērakleita uzskatiem. Pramenīda filosofiskās domas centrā likta atziņa par nemainīgu un nepārejošu „esamību”. Pēc viņa domām, visas pārmaiņas, kustība ir tikai subjektīvās uztveres maldi, šķietamība. Pramenīda filosofijā iezīmējas pasaules racionālas un teorētiskas analīzes elementi.

Platons(sk. pielikumu, 11. attēls). Pēc Platona domām, pasaules struktūra un ģenēze rodas, savienojoties formālajam un materiālajam principam. Matēriju, kas atrodas bezveidīgas un haotiskas kustības varā, sakārto, pārvērš Kosmosā dievs radītājs – demiurgs. Šis dievs nav kristietiskā Dieva tiešs līdzinieks, jo nav radītājs vārda pilnā nozīmē. Viņš piešķir pasaulei formu, nevis rada to no nekā. Platons pirmo reizi Rietumu filosofijas vēsturē konsekventi sašķeļ realitāti šaipasaulē un viņpasaulē. Platonam viņpasaule ir formu un ideju valstība, kristietībai – personificēta Dieva valstība. Ar Platonu aizsākās virziens, kuru filosofijas vēsturē mēdz dēvēt par ideālismu.

Hellēnisms. Epikūra(sk. pielikumu, 8. attēls) filosofisko meklējumu galveno loku iezīmē jautājums : „Kā cilvēkam dzīvot? ”. Viņa filosofijā viss pakļauts vienam mērķim – tāda pasaules redzējuma radīšanai, kas ļautu saglabāt cilvēka cieņu visnelabvēlīgākajos apstākļos. Šim mērķim kalpo arī Epikūra izziņas teorija un mācība par fizisko pasauli. Teorijā par atomu kustību Epikūrs pamato cilvēka rīcības brīvības un izvēles iespējamību.

Stoicismā vērojamas savdabīgas panteistiskas ievirzes : Dievs un daba ir viens un tas pats, bet cilvēks ir šīs dievišķotās dabas daļa. Viss pasaulē ir ķermenisks. Uzsverot domu, ka pasaulē viss pakļauts nepiecišamībai, stoiķi reizē atdzīst cilvēka gribas brīvību, kas viņu atšķir no dabas objektiem.

Neoplatonisms. Neoplatonisma aizākumi saistās ar Amonija Sakas vārdu taču pats ievērojamākais šā virziena pārstāvis ir Plotīns(sk. pielikumu, 12. attēls). Plotīna mācībā ieskanas kristietiskajai reliģijai līdzīgi motīvi. Filosofs ir pārliecināts par cilvēkam piemītošu mūžsenu metafizisku vainu, kas padara viņa esamību nepilnīgu. Šādas filosofijas redzesviedoklis prasa viņpasaules, pārdabiskas realitātes, vinojoša radošā pirmsākuma vai Dieva esamību. Tādā gadījumā Dievs nevar būt tikai Visumuregulējošs princips – spēks, kas uztur nemainīgu kārtību kosmiskajā ritumā. Tas nevar būt arī tikai pasaules skaidrojuma princips, kas ļautu izzināt lietu un parādību attiecības. Dieva valstība kļūst par svētlaimes vietu, uz kuru tiecas cilvēka skatiens, cenšoties atbrīvoties no pasaules matertialitātes važām. Visa daudzveidīgā pasaule ir Vienotā producējošās aktivitātes rezultāts. No pirmās augstākās realitātes – Vienotā – rodas Gars, kas ideālā (domas) veidā sevī ietver visu nebeidzamo lietu un parādību daudzumu. Trešā Vienotā izpausmes forma ir Dvēsele. Tā liek dzimt redzamajai pasaulei. Pēc filosofista domām, pasaule ir skaista, jo Dvēsele to darnājusi pēc nemirstīgo ideju parauga.

Viduslaiku filosofija.

Sv. Augustīns viens no pirmajiem Eiropas filosofijas vēsturē attīsta padziļinātu skatījumu uz cilvēka iepriekšējo pieredzi, parāda cilvēku kā iracionāli un emocionāli bagātu būtni, kas tiecas pēc laimes un rod to saistībā ar Dievu.

Iekšējās pieredzes metafizika ir cieši saistīta ar teocentrisko koncepciju, mācību par to, ka Dievs pasauli ir radījis nevis „no sevis”, bet gan „no nekā” savas personiskās gribas dēļ.

Augustīna koncepciju raksturo trīs pamatnostādnes: Dieva prioritāte pār pasauli, gara prioritāte pār ķermeni un gribas prioritāte pār intelektu. Pēc Augustīna domām cilvēks pats bez Dieva palīdzības nav spējīgs glābt savu grēkā kritušo dvēseli. Tāpēc viņa filosofijā nozīmīgu vietu ieņem tādas kategorijas kā „Dieva labvēlība”, „žēlastība” un „iepriekšnolemtība”.

Akvīnas Toms(sk. pielikumu, 3. attēls). Savā pasaules uzskata reformatora darbībā Akvīnas Toms vēršas pret viduslaiku cilvēkam raksturīgo esamības sašķeltības apziņu, kura sakņojas agrīnajai kristietībai raksturīgajā pasaules redzējumā – pasaules un gara duālismā – un sv. Augustīna mācībā. Par savu uzdevumu viņš uzskata samierināt Aristoteļa filosofiju ar kristietībaspamatatziņām.

Pasaule Akvīnas Toma skatījumā ir radīta, taču atšķirībā no Austrumu mācībām, kā arī panteiski orientētām Rietumu reliģiozitātes formām tā nesaplūst ar absolūto esamību – Dievu. Pasaule nav Dievs, nav Dieva ķermenis, bet gan viņa mīlestības piestrāvotais darbības rezultāts. Akvīnieša filosofijā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas  nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Katrai lietai un parādībai pasaulē ir vieta, kuru tai nedrīkst atņemt, kuru tai dāvājusi dievišķā gudrība. Šajā mācībā jaunā formā  atspoguļojas Romas tiesiskās domāšanas un Rietumu racionālistiskās kultūras pieredze.

Renesanses filosofija.

Renesanses cilvēks nenoliedz Dievu, taču viņš saskata dievišķās gudrības un skaistuma augstāko iemiesojumu. Dieva radītās pasaules lietās un parādībās, bet it īpaši cilvēkā, kas radīts „pēc Dieva ģīmjau un līdzības”. Šāds pasaules skatījums sevišķi raksturīgs  garīgajam strāvojumam, kura avots ir klasiskā Roma un kurš tādēļ guvis apzīmējumu „neolatīniskā Renesanse”. Vispilnīgāk Renesanses gars atklājas neoplatīniskajā pasaules redzējumā.

Neoplatīnisma filosofijā vērojami centieni saplūdināt Dievu ar pasauli, pamatot panteistisku pasaules redzējumu. Šādā gadījumā dievišķais noslēpums sakrīt ar pasaules noslēpumiem un vēlme tuvoties Dievam kļūst par nepieciešamību izzināt pasauli. Tieši tādēļ Renesanses platonisms vēl vairāk nekā aristotelisms virza filosofisko domu uz natūrfilosofiju, uz savdabīgu kosmogonijas atdzimšanu. Pieļaujot iespēju, ka Dievu var izzināt, iedziļinoties dabas noslēpumos, filosofija nenovēršami pārtop natūrfilosofijā un dabas pētniecībā, bet reizē arī teosofijā, t. i., centienos ielūkoties Dieva un radīšanas noslēpumu augstākajā gudrībā. Neoplatonisma teosofiskie meklējumi likumsakarīgi ved Renesanses filosofisko domu pie maģijas un mistikas. Maģija tiecas rast dievišķo noslēpumu ārējā pasaulē. Misticisms aicina meklēt dievišķo pirmsākumu, gremdējoties sevī.

Secinājumi.

• Indijas filosofija netiecas rast iespēju cilvēka un pasaules racionāli analītiskajam skaidrojumam.
• Indija reliģiski filosofiskās domas izcelsme saistās ar vēdām – tekstiem, kuriem indieši piedevē svēto rakstu nozīmi.
• Indijas garīgās pasaules tapšana un tās pamatelementi vispilnīgāk atklājas Rigvēdā.
• Vēdās iedzīvināti arī šim laikam raksturīgie kosmoloģiskie priekšstati, t. i., atziņas par Visuma uzbūvi un pasaules rašanos.
• Pasaules radīšana būtībā tiek izprasta kā sakārtošana.
• Pēc džainistu domām, pasaule un to un to veidojošie garīgie un matereālie elementi ir mūžīgi.
• Budistu filosofijā redzamu vietu ieņem mācība par neesamību kā visa esošā pirmavotu.
• Ķīniešu filosofijai Dievs- pirmkustinātājs- nav nepieciešams.
• Ķīnieša filosofa redzējumā pasaule līdzinās dzīvam, elpojošam organismam.
• Viss rodas no vienotā, dzīvā un pulsējošā tukšuma – dao.
• Stāvoklis pirms radīšanas akta ir absolūts tukšums, nekas, kuru atdzīvina, piepilda dievišķā griba.
• Sengrieķu filosofijā tieksme pēc skaidrības, centieni pasauli saprast un darīt to saprotamu citiem iezīmē sākotni domas virzībai un filosofijai.
• Filosofs Anaksimandrs par visa esošā pirmsākumu uzskata apeironu – neierobežoto, nenoteikto.
• Anaksimandrs līdzīgi Talēsam, par pamatu pieņem noteiktu vielu – ēteri vai gaisu, kam piedēvē dievišķas iezīmes. visas pasaulē sastopamās lietas rodas sabiezējot gaisam.
• Hērakleits aplūko pasauli kustībā un maiņā kā mūžīgu pretstatu vienību un cīņu.
• Pramenīda filosofiskās domas centrā likta atziņa par nemainīgu un nepārejošu „esamību”.
• Pēc Platona domām, pasaules struktūra un ģenēze rodas, savienojoties formālajam un materiālajam principam.
• Viss pasaulē ir ķermenisks.
• Visa daudzveidīgā pasaule ir Vienotā producējošās aktivitātes rezultāts.
• Pasaule ir skaista, jo Dvēsele to darnājusi pēc nemirstīgo ideju parauga.
• Dievs pasauli ir radījis nevis „no sevis”, bet gan „no nekā” savas personiskās gribas dēļ.
• Akvīnas Toma skatījumā ir radīta, taču atšķirībā no Austrumu mācībām, kā arī panteiski orientētām Rietumu reliģiozitātes formām tā nesaplūst ar absolūto esamību – Dievu.
• Pasaule nav Dievs, nav Dieva ķermenis, bet gan viņa mīlestības piestrāvotais darbības rezultāts.
• Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas  nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība.
• Renesanses cilvēks nenoliedz Dievu, taču viņš saskata dievišķās gudrības un skaistuma augstāko iemiesojumu.
• Vispilnīgāk Renesanses gars atklājas neoplatīniskajā pasaules redzējumā.
• Dievu var izzināt, iedziļinoties dabas noslēpumos.
• Radīšana ir Dieva brīvas gribas akts, kura rezultātā no nekā top pasaule.
• Filosofija tiecas tuvoties patiesībai savā īpašā veidā – tā vēlas pasauli skaidrot, meklējot skaidrojumam pamatojumu.
• Senās Ķīnas filosofijas izpratnē visa esošā avots ir Debesis, jeb Neesamība, kas no sevis ļauj izaugt diviem pretējiem spēkiem – iņ un jan.